Obstruktīva nefropātija: kā pazīt un izvairīties

mm

Nadežda Vorobjova

Nefroloģijas rezidente, Daugavpils Reģionālā slimnīca, Rīgas Stradiņa universitāte

mm

Inese Mihailova

Dr. med., nefroloģe, imunoloģe, P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Rīgas Stradiņa universitāte, profesore

seniors

Veselam pieaugušajam diennaktī nieru kamoliņos filtrācijas ceļā veidojas pusotra divi litri urīna, kas caur nieru piltuvīšu sistēmu nonāk nieres bļodiņā, bet no tās – urīnvados. Urīnvadi ir 25–30 cm garas caurulītes, kas savieno nieres ar urīnpūsli. Urīna kustību nodrošina gravitācijas spēks un urīnvada sieniņas muskulatūras slānis. Urīnvadu savienojuma vietā ar urīnpūsli atrodas tā saucamās ureterovezikālās vārstules, kas neļauj urīnam plūst atpakaļ. Urīnpūslis ir dobs orgāns ar elastīgām sieniņām, kas nodrošina urīna uzglabāšanu, – normāli līdz 600–800 mililitriem. Saraujoties urīnpūšļa sieniņai, urīns nonāk urīnizvadkanālā, pa kuru tas tiek izdalīts ārpus ķermeņa. Sievietēm urīnizvadkanāls ir īsāks (3–5 cm) un platāks, vīriešiem garāks (~20 cm) un šaurāks. Turklāt vīriešiem urīnpūšļa apakšējo daļu un urīnizvadkanāla sākumdaļu aptver priekšdziedzeris jeb prostata.

Jebkurš normālas urīna plūsmas šķērslis jeb obstrukcija urīnceļos var izraisīt urīna aizturi un paaugstinātu urīnizvadsistēmas spiedienu ar nieres bojājumu. Jo ātrāk tiks atjaunota urīna plūsma nosprostojuma gadījumā, jo lielāka varbūtība, ka nieru bojājums būs atgriezenisks, līdz ar to ir svarīgi laikus diagnosticēt nosprostojumu un atjaunot normālu urīna plūsmu.

Urīna atteces traucējumi jebkurā urīnizvadsistēmas līmenī ir obstruktīva uropātija. Ja atteces traucējumu dēļ pasliktinās nieru funkcija, to sauc par obstruktīvu nefropātiju.

Normālas urīna plūsmas nosprostojums var būt vienpusējs, kad tiek skarta viena niere, vai abpusējs, kad cieš abas nieres. Svarīgi ir arī tas, cik ilgi nenotiek urīna attece – jo īsāks ir šis laika periods, jo lielāka iespēja, ka pēc urīna plūsmas atjaunošanas nieru funkcija atjaunosies. Ja urīna atteces nosprostojums ilgst vairāk par četrām nedēļām, biežāk ir neatgriezenisks nieru bojājums un funkcijas traucējumi.

Urīna atteces traucējumus nospros­tojuma dēļ visbiežāk izraisa nierakmeņi, labdabīgi un ļaundabīgi audzēji, iekaisums, saaugumi. Vīriešiem viens no biežākajiem iemesliem ir prostatas slimības, to skaitā labdabīga prostatas palielināšanās un prostatas vēzis. Slimības, kas ietekmē urīnpūšļa spēju sarauties un izvadīt urīnu, arī var izraisīt urīna atteces traucējumus. Pie tādām slimībām pieder cukura diabēta izraisīts nervu bojājums, muguras smadzeņu saslimšanas. Dažādu medikamentu lietošana (piemēram, narkotiskie pretsāpju līdzekļi, medikamenti, kurus izmanto Parkinsona slimības ārstēšanā) arī var traucēt urīnpūšļa iztukšošanos.

Obstruktīvās uropātijas biežumu ir grūti izvērtēt, jo tas ir atkarīgs no vecuma, dzimuma, blakusslimībām. Zināms, ka visbiežāk urīna atteces traucējumus atrod bērnu vecumā, galvenokārt iedzimtu slimību dēļ, un vīriešiem 60–65 gadu vecumā prostatas slimību dēļ. Pēc literatūras datiem, 30–50 % bērnu un 3–4 % pieaugušo nieru mazspējas gala stadijas iemesls ir urīnceļu nosprostojums.

Simptomi ir atkarīgi no urīnceļu nosprostojuma līmeņa un ilguma.

  • Pacientiem ar pēkšņu urīnvadu nosprostojumu, piemēram, ar nier­akmeņiem, ir sāpes sānā, kas var izstarot uz iegurni, cirksni, kaunuma lūpām, sēkliniekiem. Sāpes var būt trulas vai asas, pārejošas vai pastāvīgas. Sāpes kļūst stiprākas pēc lielākas šķidruma uzņemšanas, alkohola vai urīndzenošo līdzekļu lietošanas. Turklāt, ja ir traucēta normāla urīna attece, var pievienoties urīnceļu infekcija ar paaugstinātu temperatūru, drudzi, drebuļiem, sliktu dūšu, vemšanu. Ja urīna attece ir pilnīgi traucēta zemāk, piemēram, prostatas slimību dēļ, tad ir sūdzības par stiprām sāpēm vēdera lejasdaļā un pilnīgu urīna aizturi.
  • Ja pacientam pakāpeniski ilgākā laikā attīstās nieru vai urīnvadu nosprostojums, var nebūt nekādu simptomu, izmaiņas nieres uzbūvē un samazinātu nieru funkciju atrod nejauši. Daļai pacientu šajā gadījumā var būt sāpes vēderā vai sānos, atkārtotas urīnceļu infekcijas. Pacientiem ar ilgstošu daļēju urīnpūšļa vai urīnizvadkanāla nosprostojumu ir urīna nesaturēšana, vāja urīna strūkla, nepieciešamība bieži urinēt, bieža urinācija naktī, nepilnīgas iztukšošanās sajūta pēc urinācijas, dedzināšana un sāpes urinācijas laikā. Pacientiem mēdz būt arī asins piejaukums urīnam, atkārtotas urīnceļu infekcijas. Daļai pacientu atklāj smagu nieru nepietiekamību.

Diagnostika. Slimības simptomi un attīstības gaita, laboratorā atradne, attēldiagnostikas izmeklēšanas rezultāti palīdz noteikt urīnizvadsistēmas nosprostojumu un tā iemeslu. Laboratorās analīzes iekļauj urīna analīzi, asins ainu, asins bioķīmiju ar nieru rādītāju un elektrolītu noteikšanu. Ja ir aizdomas par infekciju, nepieciešami arī asins un urīna uzsējumi, lai precizētu, kāds ir infekcijas izraisītājs.

Ultrasonogrāfija (USG) parasti ir pirmās izvēles izmeklējums, ja ir aizdomas par urīnizvadsistēmas nosprostojumu. Šī metode droši lietojama grūtniecēm, bērniem un pacientiem ar samazinātu nieru funkciju. Ir pieejama arī USG auglim grūtniecības laikā, ar kuras palīdzību var noteikt iedzimtus urīnizvadsistēmas attīstības traucējumus. Datortomogrāfija (DT) uzskatāma par izvēles metodi pacientiem ar akūtām sāpēm sānā, jo ir augsti jutīga nierakmeņu diagnostikā. Salīdzinājumā ar USG šī metode ir labāka nosprostojuma vietas un iemesla noteikšanai, īpaši ja tiek izmantota kontrastviela. Svarīgi atcerēties, ka DT kontrastviela ir toksiska nierēm un to nedrīkst izmantot, ja ir nieru mazspēja. Magnētiskā rezonanse (MR) arī ir vērtīga urīn­izvadsistēmas nosprostojuma diagnostikā, turklāt ar tās palīdzību var izvērtēt nieru funkciju. Pārējās attēldiagnostikas metodes, ko izmanto, ja ir traucēta urīna attece, ir intravenozā urogrāfija, izotopu scintigrāfija, retrogrādā un anterogrādā pielogrāfija. Nepieciešamību veikt kādu konkrētu izmeklējumu izvērtē speciālisti – ģimenes ārsts, urologs, nefrologs.

Ārstēšana ir atkarīga no nosprostojuma vietas, ilguma un sarežģījumiem. Svarīgi ir zināt simptomus un pazīmes, kas liecina par slimības paasinājumu, kā arī laikus pierādīt infekciju, kas mēdz pievienoties, ja ir traucēta urīna attece. Šķidruma un elektrolītu līdzsvara traucējumu un nieru mazspējas ārstēšanai var būt nepieciešama nieru pastāvīga vai īslaicīga aizstājterapija (hemodialīze, peritoneālā dialīze). Urīna atteces atjaunošana ir nepieciešama, lai pasargātu nieres no turpmāka bojājuma un lai veicinātu funkcijas atjaunošanu. Šim nolūkam izmanto:

  • urīnpūšļa katetrus – caurulītes, kuras caur urīnizvadkanālu ievada urīnpūslī;
  • cistostomas – caurulītes, kas caur vēdera priekšējo sienu tiek ievadītas urīnpūslī;
  • nefrostomas – caurulītes, kuras caur ādu jostas rajonā ievieto nieres bļodiņā;
  • urīnvadu stenti – metāla caurulītes, kuras ievieto urīnvados, lai atjaunotu urīna plūsmu.

Šīs metodes var izmantot pastāvīgi, ja nav iespējama pilnīga nosprostojuma iemesla ārstēšana, vai kā pārejas posmu pirms pamatslimības terapijas. Urīnizvadsistēmas nosprostojuma izraisošu slimību ārstēšanas shēmas ir ļoti daudzveidīgas, līdz ar to plašāk netiks apskatītas.

Profilakse. Urīna atteces traucējumus izraisa vairākas urīnizvadsistēmas un citu orgānu slimības, līdz ar to svarīgi ir regulāri apmeklēt ģimenes ārstu, kas noteiks papildizmeklējumu nepieciešamību un nosūtīs pie speciālistiem. Ņemot vērā, ka prostatas slimības ir bieži sastopamas vīriešiem īpaši pēc 50–60 gadu vecuma, profilaktiskās vizītes pie urologa un urologa konsultācija, ja parādās urinācijas traucējumi, ir nepieciešamas. Sievietēm regulāri jāapmeklē ginekologs un jāveic dzemdes kakla vēža profilaktiskās pārbaudes, ko reizi trijos gados apmaksā valsts. Uzmanīgi jālieto medikamenti, kas var radīt urīna aizturi, īpaši pacientiem ar zināmu prostatas palielināšanos. Pacientiem ar nierakmeņu slimību jāuzņem pietiekams šķidruma daudzums (vairāk par 2–2,5 litriem diennaktī), jālieto ar kalciju bagāti produkti, bet jāsamazina sāls daudzums uzturā (mazāk par 1,5–2,5 gramiem diennaktī), kā arī jāierobežo dzīvnieku olbaltumvielu un produktu, kas veicina nierakmeņu veidošanos (piemēram, sarkana gaļa, jūras produkti, spināti, šokolāde, tēja, kafija, sojas produkti), lietošana uzturā.

Lasiet arī: