Mana pieredze – pacientes Jolantas stāsts

Nieru slimības pacienta stāsts - Jolanta

Pirms 23 gadiem uzzināju, ka manas nieres vairs nedarbojas. Lai atgrieztos pilnvērtīgā dzīvē, vienīgā izeja bija nieres transplantācija. Šoks, pārdzīvojumi, asaras – tas viss tika, protams, pārdzīvots. Bet asaras manu slimību neārstēja, saņēmos, sekoju ārstu norādījumiem, un lielāko daļu no šiem gadiem esmu dzīvojusi bez nepieciešamības katru otro dienu apmeklēt slimnīcu.

Biju jautra, veselības pārpilna meitene, darbojos dažādu sporta veidu pulciņos, dejoju tautas deju kolektīvā, pēc vidusskolas iestājos augstskolā. Dzīve gāja uz augšu, nekādu nepatikšanu, viss skaisti… Pirmie slimības simptomi parādījās studiju gados un izpaudās kā vemšanas lēkmes. Sākumā tās uznāca reizi četros piecos mēnešos, tad arvien biežāk… Augstskolas trešajā kursā – tad man bija 21 gads – nolēmu pārbaudīt veselību Paula Stradiņa slimnīcā. Profesors Lazovskis veica nieres biopsiju, un tika noteikta diagnoze – hroniskais glomerulonefrīts – nieres kamoliņu iekaisums. Slimība bija vieglā formā, ārsti mani mierināja, ka bez īpašām raizēm varēšu dzīvot ar to līdz sirmam vecumam.

Nu jau piecus gadus atkal dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi, pateicoties tuva cilvēka nesavtībai, es pat teiktu, varoņdarbam

Jāatzīst, šī mierināšana iemidzināja manu modrību, ilgāku laiku nenovērtēju slimības bīstamību. Iespēja nodzīvot ar to līdz sirmam vecumam bez sarežģījumiem būtu bijusi tikai tad, ja es strikti ievērotu diētu, uzraudzītu asinsspiedienu un, ja nepieciešams, lietotu to pazeminošas zāles, sargātos no saaukstēšanās. Es to visu ignorēju, un sekas nelika sevi ilgi gaidīt. Nākamais slimības simptoms bija straujš svara pieaugums, kas bija saistīts ar šķidruma uzkrāšanos organismā. Sākās aizdusa, tādos brīžos nokļuvu slimnīcā, kur apmēram nedēļas laikā pēc urīndzenošo preparātu lietošanas zaudēju piecus sešus svara kilogramus. Tad atkal kādu laiku pašsajūta bija apmierinoša. Kārtējoreiz esot slimnīcā ar tūsku un aizdusu, man tika paziņots, ka jāuzsāk hemodialīze. Tobrīd pat neaptvēru, ko tas nozīmē, man nebija informācijas, neviens nebija brīdinājis un paskaidrojis, ka hemodialīze nozīmē ierasties slimnīcas nodaļā trīs reizes nedēļā, katrā no šīm reizēm pavadot pieslēgtai pie asins attīrīšanas jeb mākslīgās nieres aparāta līdz pat četrām stundām. Atkal pārdzīvojumi, atkal stress, tikko beigta augstskola, darbs, kas patīk, kā to visu varēšu apvienot!? Bet tā bija vienīgā izeja, un bija jāsamierinās.

Nākamais solis hroniskas nieru mazspējas ārstēšanā parasti ir nieres transplantācija. Arī es tiku uzņemta rindā uz miruša donora nieres gaidīšanu, un apmēram pēc gada man piedāvāja veikt pirmo transplantācijas operāciju. Diemžēl tā bija neveiksmīga. Tā gadās. Apmēram mēnesi ārsti mēģināja transplantēto nieri „iedarbināt”, bet nesekmīgi. Bija jāveic vēl viena operācija – niere jāizņem. Tas bija smags periods, brīžiem mana dzīvība karājās mata galā. Bet tas bija arī zināms lūzuma brīdis tādā ziņā, ka es beidzu sevi žēlot un sapratu – lai atgrieztos, man jācīnās.

Atsākās dialīzes, viegli nebija, jo hemodialīze kā nieru slimnieku glābšanas metode ir relatīvi ļoti jauna, tikai kādi 50–60 gadi. Tātad, pirms 20 gadiem, aparatūra, ar kuru šo procedūru veica, bija vēl visai robustā attīstības stadijā. Liekā šķidruma un šlakvielu izvadīšana četru stundu laikā šķita ilgs process, esot pieslēgtai pie aparāta, bet tomēr tas bija ļoti forsēts ātrums salīdzinājumā ar dabisko filtrāciju caur pašas nierēm. Krampji kājās un trauksmes sajūta kā straujas atūdeņošanās blaknes, zems asinsspiediens, kas izraisa apātiju un bezspēku – nekā patīkama. Tajā laikā dzīvoju daudzstāvu nama devītajā stāvā, kur bieži nestrādāja lifts. Pēc dialīzēm, stāvot pie salūzušā lifta, raudāju, uzkāpt devītajā stāvā bija ļoti grūti. Bet tas deva man iespēju izdzīvot gadu un divus mēnešus, līdz sagaidīju nākamo donora nieri.

1997. gada 16. februārī man tika veikta otrā nieres pārstādīšanas operācija, tā bija sekmīga, sākās jauns, daudz vieglāks un patīkamāks periods dzīvē. Kad 2000. gada nogalē uzzināju, ka esmu stāvoklī, man nebija ne mazāko šaubu par to, ka vēlos dzemdēt savu bērniņu. Pirms manis Latvijā tikai viena sieviete pēc nieres transplantācijas bija dzemdējusi, apzinājos, ka risks pastāv, jo grūtniecība, protams, ir slodze sievietes ķermenim, bet jutos labi, biju pārliecināta par savu izvēli, un 2001. gada 19. jūlijā ar ķeizargriezienu pasaulē nāca mūsu dēls Herberts. Donora nierīte deva man ģimeni un iespēju kļūt par mammu.

Pagāja vēl 13 gadu, un diemžēl atkal bija jāatsāk hemodialīze. Miruša donora niere vidēji kalpo 10–15 gadu. Kad atkal atsāku dialīzes, sapratu, ka 13 gadu laikā kopš iepriekšējās dializēšanās medicīnas aparatūra tiešām bija ļoti attīstījusies, procedūru pārciest bija kļuvis daudz vieglāk. 90. gados par trešo transplantēto nieri runāja tikai ļoti retos izņēmuma gadījumos un risks orgāna atgrūšanai bija liels, bet mūsdienās tā jau ir ierasta prakse.

Pirms operācijas vienmēr tiek veikti antivielu testi, un manā organismā gadu gaitā to daudzums bija palielinājies. Miruša donora nieri piemeklēt tādā situācijā ir ļoti grūti, risks, ka mans ķermenis transplantēto orgānu atgrūdīs, – pārāk liels. Ārsti ieteica meklēt dzīvu donoru, jo tad var piemeklēt nieri, pret kuru nav antivielu. Man palīdzēt pieteicās mamma un divas viņas māsas. Pēc pārbaudēm izrādījās, ka saderība ir tikai ar vidējo māsu, manu mīļo krustmāti Zinaīdu Catlakšu. Nu jau piecus gadus atkal dzīvoju pilnvērtīgu dzīvi, pateicoties tuva cilvēka nesavtībai, es pat teiktu, varoņdarbam. Arī ārstu brigāde, kura veica operāciju, parādīja izcilu profesionalitāti. Tagad lietoju medikamentus optimālai transplantētās nieres darbības nodrošināšanai. Tie ir pietiekami dārgi medikamenti, kurus pati nespētu iegādāties, esmu pateicīga Latvijas valsts medicīnas aprūpes sistēmai, kas kompensē to iegādes izmaksas.

Izgājusi cauri šādiem pārbaudījumiem, spēju labāk novērtēt, cik skaista ir pati dzīve, iespēja dzīvot ģimenē, audzināt bērnu, strādāt, piedalīties sabiedriskajās aktivitātēs. Lai šo iespēju saglabātu pēc iespējas ilgāk, regulāri veicu pārbaudes, kontrolēju savu asinsspiedienu, ievēroju pareizu ēšanas režīmu, vingroju. Būdama Nieru slimnieku asociācijas vadītāja, cenšos palīdzēt un sniegt nepieciešamo informāciju gan tiem, kas ar nieru slimību saskaras pirmo reizi, gan arī tiem, kam ar tādu stāvokli jāiemācās sadzīvot visu atlikušo dzīvi. Esmu optimiste, baudu katru dzīves mirkli, novēlu labu veselību visiem!

You may also like...