Kas ir hroniska nieru slimība?

mm

Harijs Čerņevskis

Dr. med., nefrologs, P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca. Asociētais profesors Rīgas Stradiņa universitātē

Hroniska nieru slimība

Kopš 2002. gada pēc ASV Nieru fonda iniciatīvas praksē sāka lietot jaunu nieru slimību terminoloģiju, ieviešot terminu „hroniska nieru slimība”. Šī terminoloģija mūsdienās ir pieņemta visā pasaulē.

Hroniska nieru slimība (HNS) ietver divus galvenos kritērijus, kuri pastāv vairāk nekā trīs mēnešu garumā – nieru bojājums un / vai glomerulārās filtrācijas ātruma (GFĀ) samazināšanās. Tabulā atspoguļoti galvenie kritēriji HNS definīcijai.

1. tabula. Hroniska nieru slimība – definīcija
1. Nieru bojājums > 3 mēnešus:

  • Strukturāli patoloģiskas pārmaiņas
    • Urīna analīzē
      • Proteinūrija
      • Eritrocitūrija
    • Pārmaiņas bioķīmiskajos izmeklējumos
    • Izmaiņas vizualizācijas metodēs
    • Klīniskā aina
      • Arteriāla hipertensija
      • Tūskas
    • Funkcionālas pārmaiņas (GFĀ samazināšanās)
2. GFĀ pazemināšanās < 60 ml/min
> 3 mēnešus ar vai bez nieru bojājuma

Svarīgākie rādītāji, kas liecina par nieru bojājumu, ir proteinūrija un arteriāla hipertensija. Šie rādītāji ir būtiski arī no terapijas viedokļa, jo gan proteinūrijas, gan arteriālas hipertensijas samazināšana ļauj pēc iespējas ilgāk saglabāt normālas nieru funkcionālās spējas. Savukārt GFĀ skaitļi atļauj iedalīt nieru slimniekus pēc nieru funkcionālā stāvokļa smaguma dažādās pakāpes.

Jebkuru pacientu ar hronisku nieru slimību var iekļaut šajā funkcionālo novērtējumu skalā.

pavasaris-2018-nieru-slimibas-stadijas

HNS otrajā stadijā pacientiem konstatē pārmaiņas laboratoriskās analīzēs, bet klīniskā aina vēl neliecina par nieru funkciju traucējumiem. Šādā stadijā galvenais mērķis ir apzināties nieru slimības progresēšanas ātrumu un GFĀ ir regulāri jākontrolē. Līdzīgi kā iepriekšējā stadijā, jāmeklē galvenās blakus slimības un tās jākoriģē, īpašu akcentu veltot uz uzskaitīto koriģējamo riska faktoru samazināšanu. Šādi pacienti līdzīgi kā pirmajā stadijā atrodas ģimenes ārsta, endokrinologa vai internista aprūpē un nefrologa konsultācija veicama pēc nepieciešamības.

HNS trešā stadija tiek sadalīta apakšstadijās – 3A un 3B. Ja 3A stadija no otrās stadijas atšķirsies tikai ar GFĀ skaitļiem, tad 3B stadijai jau raksturīgi agrīni klīniski nieru funkciju samazināšanās simptomi. Pacientiem veidojas vieglas centrālās nervu sistēmas intoksikācijas pazīmes, var sākt attīstīties maz­asinība, kalcija un fosfora vielmaiņas traucējumi, var paaugstināties arteriālais asinsspiediens utt. Arī šīs stadijas pacientus turpina ārstēt ģimenes ārsts, internists vai cits speciālists. Nepieciešamības gadījumā šiem pacientiem padomu neliegs arī nefrologs.

HNS ceturtajai stadijai jau raksturīgas ne tikai izmaiņas laboratoriskajos izmeklējumos, bet jau spilgtas klīniskās izpausmes.

2. tabula. Hroniskas nieru slimības progresēšanas riska faktori
Nekoriģējamie riska faktori Koriģējamie riska faktori
  • Glomeruloskleroze
  • Melnās rases pārstāvji
  • Gados veci pacienti
  • Vīriešu dzimums
  • Arteriāla hipertensija
  • Hiperlipidēmija
  • Hiperglikēmija
  • Proteinūrija
  • Liels olbaltumvielu
  • daudzums uzturā
  • Smēķēšana

Sirds un asinsvadu sistēmā pacientiem novēro arteriālu hiper­tensiju, sirds kreisā kambara palielināšanos, sirds ritma traucējumus, sirds mazspēju, šķidruma uzkrāšanos perikarda dobumā u. c.

Elpošanas orgānos var novērot dažādas pakāpes elpceļu gļotādas kairinājumus vai iekaisīgas pārmaiņas, šķidruma uzkrāšanos pleiras telpā.

Gremošanas orgānu sistēmas traucējumi – gastrīts, čūlas, sekundāri aknu un aizkuņģa dziedzera darbības traucējumi, šķidruma uzkrāšanās vēdera dobumā.

Nervu sistēmas traucējumi var izpausties kā domāšanas traucējumi, „nemierīgo kāju” simptoms, karpālā kanāla sindroms, retāk jušanas un kustību traucējumi roku un kāju nervu bojājumu dēļ.

Asinsrades sistēmā novēro mazasinības attīstību, arī pazeminātu leikocītu un trombocītu daudzumu.

Kaulu un locītavu sistēmā – kaulu osteoporoze, ko veicina epitēlijķermenīšu pastiprinātā parathormona (PTH) producēšana. Tādējādi kaulos veidojas raksturīgas sāpes un iespējami patoloģiski kaulu lūzumi. Kā sekas pastiprinātai PTH produkcijai organismā veidojas kalcija fosfātu izgulsnējumi it sevišķi arteriolās, kas noved pie smagiem asinscirkulācijas traucējumiem ar sekojošām nekrotiskām pārmaiņām audos.

Pacienti ar HNS ceturto stadiju nonāk pie nefrologa, kurš izšķir jautājumu par tālāko ārstēšanas taktiku ar nieru aizstājterapijas metodēm – hronisku hemodialīzi, peritoneālo dialīzi vai nieres transplantāciju.

Nieru slimībai progresējot, pacients nonāk HNS piektajā stadijā – ko apzīmē par terminālas nieru mazspējas stadiju. Šajā stadijā tiek veiktas jau pieminētās nieru aizstājterapijas metodes.

Šādu HNS stadiju novērtēšanu un simptomu korekciju drīkst veikt tikai ārsts, tādēļ nieru pacientam jāatrodas regulārā ģimenes ārsta un nefrologa uzraudzībā.

You may also like...