Kā rodas hronisks intersticiāls nefrīts
Hronisks intersticiāls nefrīts ir viens no iemesliem, kāpēc attīstās hroniska nieru slimība. Katrā nierē ir miljons nefronu, kas veidots no kamoliņa un garas kanāliņu rindas. Hroniska intersticiāla nefrīta gadījumā bojājums rodas kanāliņos jeb tubuļos un audos, kas tos apņem – interstīcijā (sk. 1. att.).
Hronisku intersticiālu nefrītu izraisa virkne dažādu ļoti atšķirīgu cēloņu (sk. 1. tab.). Šo patoloģiju dēļ rodas izmaiņas kanāliņos un interstīcijā. Slimībai progresējot, rodas fibrotiskas izmaiņas, kas nozīmē, ka funkcionējošo nieres audu vietā veidojas saistaudi.
1. tabula. Hroniska intersticiāla nefrīta cēloņi
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Hronisks intersticiāls nefrīts attīstās pakāpeniski, sākumā bez sūdzībām. Laika gaitā slimība var progresēt līdz hroniskai nieru mazspējai. Var parādīties nespēks, nogurums, niktūrija – vajadzība urinēt naktī, mazasinība, slikta apetīte, paaugstināts asinsspiediens, plakstiņu un kāju tūskas.
Diagnostikā nozīme ir anamnēzei, izmaiņām asins un urīna analīzēs, attēldiagnostikas metodēm (ultrasonogrāfija, datortomogrāfija). Asins analīzēs var novērot izmaiņas, kas saistītas ar hronisku nieru slimību – paaugstināts kreatinīna līmenis, samazināts glomerulu filtrācijas ātrums (GFĀ), mazasinība. Urīna analīzē novēro zemu īpatnējo blīvumu (norāda uz nieru kanāliņu nespēju koncentrēt urīnu), var būt proteīnūrija un palielināts leikocītu skaits bez citām infekcijas pazīmēm. Veicot attēldiagnostiskos izmeklējumus, var novērot nelīdzenu nieru kontūru, nieru izmēri ir mazāki, var būt rētas un kalcināti.
Lai novērstu hroniska intersticiāla nefrīta rašanos un progresēšanu, vēlams izvairīties vai ārstēt stāvokļus, kas to izraisa. Tādēļ mazliet sīkāk aplūkosim biežākos cēloņus.
Analgētiķu nefropātija
To izraisa ilgstoša vai arī lielu devu noteiktu analgētisko jeb pretsāpju medikamentu lietošana. Šos medikamentus dēvē par nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem, un pie šīs grupas pieder medikamenti Ibuprofen, Diclofenac, Naproxen un citi. Tie mazina sāpes, drudzi, un daļa no tiem arī iekaisumu.
Šos pretsāpju medikamentus bieži lieto, lai mazinātu galvas, muguras, locītavu vai citas sāpes. Ilgstoša pretsāpju medikamentu lietošana var radīt nātrija (sāls) un ūdens aizturi organismā, arteriālu hipertensiju, hronisku intersticiālu nieru bojājumu un dažkārt arī akūtu nieru mazspēju. Hroniska intersticiāla nefrīta rašanos veicina arī nepietiekama šķidruma uzņemšana, zāļu lietošana vienlaikus ar citiem nierēm kaitīgiem medikamentiem.
Pretsāpju medikamentus nevajadzētu patvaļīgi lietot ilgāk par dažām dienām. Ja sūdzības saglabājas, jāvēršas pie ārsta. Ārsts palīdzēs noskaidrot sāpju cēloni un ieteiks piemērotu ārstēšanu.
No nesteroīdajiem pretiekaisuma medikamentiem vajadzētu izvairīties pacientiem, kam jau ir samazināta nieru funkcija. Šādiem pacientiem ārsts var nozīmēt citas medikamentu grupas pretsāpju medikamentus.
Lai mazinātu risku attīstīties analgētiķu nefropātijai, pretsāpju medikamenti jālieto pēc iespējas īsāku laiku, pēc iespējas mazākā devā. Papildus var lietot citas sāpju mazināšanas metodes – lokāli smērējamas pretsāpju ziedes vai plāksterus, fizikālo terapiju, ārstniecisko vingrošanu, masāžu un citus līdzekļus.
Podagra jeb urīnskābes nefropātija
Podagra ir vielmaiņas slimība, kas saistīta ar urīnskābes sāļu izgulsnēšanos locītavās, zemādā, kā arī nierēs. Podagra ir hroniska, progresējoša slimība. Podagrai raksturīgas lēkmjveidīgas sāpes locītavās – tipiski kāju īkšķos (sk. 2. att.), bet var tikt skartas arī citas locītavas. Lēkme parasti ilgst trīs līdz piecas dienas un tad spontāni norimst.
Urīnskābes sāļi, uzkrājoties nierēs, rada hronisku intersticiālu nefrītu, kas var progresēt līdz nieru mazspējai. Paaugstināts urīnskābes līmenis veicina arī nierakmeņu veidošanos.
Ja urīnskābes ir par daudz, uzturā jāierobežo noteikti produkti – liellopu gaļa, cūkgaļa, aknas, alus, pākšaugi, jūras veltes, saldināti dzērieni. Jāuzņem daudz šķidruma (ja nav kontrindikāciju sirds vai nieru mazspējas dēļ). Aptaukošanās (adipozitātes) gadījumā jāsamazina svars. Pēc ārsta norādījuma lietojami urīnskābi pazeminoši medikamenti.
Atviļņa nefropātija
Atviļņa jeb refluksa nefropātija ir hroniska slimība, kas parasti manifestējas agrā bērnībā. Slimības pamatā ir urīna atpakaļplūšana – no urīnpūšļa atpakaļ urīnceļos (urīnvados, nieru bļodiņās).
Normāli urīns plūst no nierēm urīnvados un pēc tam uz urīnpūsli. Lai urinācijas laikā, kad sasprindzinās urīnpūšļa muskulatūra, urīns neplūstu atpakaļ uz urīnvadiem, vietā, kur urīnvadi savienojas ar urīnpūsli, ir speciāls anatomisks vārstulis. Ja minētais vārstulis neveic savu funkciju pilnvērtīgi, rodas atvilnis (sk. 3. att.). Vārstuļa defekts parasti ir iedzimta anomālija.
Atvilņa dēļ rodas recidivējoši urīnceļu un nieru iekaisumi, kas savukārt veicina rētu veidošanos nieru parenhīmā, nieru augšanas aizturi un urīnizvadsistēmas dilatāciju. Pakāpeniski zūd nieru funkcija un progresē nieru mazspēja.
Atvilni diagnosticē bērniem ar urīnceļu infekcijām, dažkārt to atklāj, izmeklējot bērnus ar paaugstinātu asinsspiedienu, proteīnūriju un hronisku nieru mazspēju.
Urīnceļu infekcijas ārstē ar antibakteriāliem līdzekļiem. Ja urīnceļu infekcijas bieži atkārtojas, ārsts var nozīmēt antibakteriālos līdzekļus mazās devās ilgstošai lietošanai. Dažos gadījumos nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
Urīnceļu obstrukcija
Urīna atteces traucējumus izraisa nosprostojums kādā no urīnizvadsistēmas daļām – nierē, urīnvadā, urīnpūslī vai urīnizvadkanālā. Nosprostojuma cēlonis var būt nierakmens, palielināta prostata, iedzimta urīnvadu anomālija un citi. Ja urīna atteces traucējumi netiek novērsti un pastāv ilgstoši, rodas izmaiņas nieru parenhīmā, un attīstās hroniska nieru slimība.
Nefrokalcinoze
Nefrokalcinoze ir pastiprināta kalcija uzkrāšanās nierēs. Nefrokalcinoze var rasties, ja ir paaugstināts kalcija līmenis serumā kādas slimības dēļ, piemēram, hiperparatireozes (epitēlijķermenīšu patoloģija), pārmērīga D vitamīna daudzuma, sarkoidozes gadījumā.