Glomerulonefrīts: pazīmes un ārstēšana

mm

Ieva Muižniece

Nefroloģijas rezidente, P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, Latvijas Universitāte

mm

Maija Motivāne

Nefroloģe, P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca

biopsijaNieru slimības var būt ļoti dažādas, tās atšķiras gan ar slimības etioloģisko faktoru jeb iemeslu, gan ar bojājumā iesaistīto nieru struktūru. Par glomerulonefrītu sauc nieres kamoliņa iekaisumu. Lai saprastu, kas ir glomerulonefrīts (GN), ir jāizprot nieres uzbūve un funkcijas.

Nieres uzbūve un funkcijas

Nieres ir pāra orgāns (t. i., cilvēkam ir divas nieres). Nieru pamatfunkcija ir veikt asins filtrēšanu un veidot urīnu, ar kuru no organisma tiek izvadīti vielmaiņas galaprodukti (urīnviela, kreatinīns), kā arī liekais šķidrums. Papildus nieres nodrošina arī elektrolītu (kālijs, nātrijs) un skābju–bāzu līdzsvaru, veicina sarkano asins ķermenīšu (eritrocītu) veidošanos, veido aktīvo D vitamīna formu, piedalās arteriālā asinsspiediena regulācijā.

Nieres veido miljoniem sīku filtriem līdzīgu struktūru, ko sauc par nefroniem. Nefronu veido asinsvadu kamoliņš jeb glomeruls – to apņem kapsula, no kuras atiet kanāliņš (skat. 1. attēlu). Caur glomerula sīko asinsvadu (kapilāru) tīklu notiek asins filtrēšana – veidojas pirmurīns, kas nokļūst kanāliņā. Kanāliņā pirmurīns tiek koncentrēts – daļa izfiltrēto vielu, piemēram, ūdens, glikoze, aminoskābes, elektrolīti uzsūcas atpakaļ asinsritē. No pirmurīna veidojas urīns, kurš caur urīnvadiem nonāk urīnpūslī un tiek izvadīts no organisma.

nieres_uzbuve

1. attēls. Nieres uzbūve – nefrons un kamoliņš

Kas ir glomerulonefrīts?

Par glomerulonefrītu sauc nieres kamoliņa bojājumu – tā dēļ tiek traucēta nieru spēja filtrēt asinis, novēro ūdens un toksīnu aizturi organismā, citiem vārdiem, attīstās nieru mazspēja, tāpēc ārkārtīgi būtiska ir agrīna slimības atklāšana. Glomerulonefrītam var būt dažādi veidi, ar atšķirīgām izpausmēm, slimības gaitu, prognozi un ārstēšanu. Daži glomerulonefrīti var būt ar labdabīgu gaitu un noritēt tikai ar izmaiņām urīna analīzē, turpretim citi strauji progresē, un nieru mazspējas aizkavēšanai nepieciešama sarežģīta un ilgstoša ārstēšana.

Kā pazīt un diagnosticēt glomerulonefrītu?

Par glomerulonefrītu var liecināt šādi simptomi:

  1. Tūskas, biežāk parādās uz sejas no rītiem vai uz apakšstilbiem.
  2. Paaugstināts asinsspiediens, īpaši jauniem cilvēkiem. Nepievēršot uzmanību paaugstinātam asins­spiedienam jaunībā, glomerulonefrītu bieži diagnosticē vēlīni, kad ir iestājusies neatgriezeniska nieru mazspēja un jāsāk nieru aizstājterapija.
  3. Urīna izmaiņas – sārts, “gaļas ūdens” krāsas vai putains urīns.
  4. Bieža urinēšana naktīs.

Bieži, īpaši hroniskam glomerulonefrītam, simptomu var nebūt vai tie ir maz izteikti un par slimību var liecināt tikai izmaiņas urīna analīzē.

Izmeklējumi glomerulonefrīta diagnozei:

  1. Urīna analīze – raksturīgas sarkanās asins šūnas (eritrocīti) un olbaltumvielas urīnā. Ja urīna analīzē izmaiņu nav, glomerulonefrīta varbūtību faktiski var noliegt.
  2. Asins analīze – nosaka kreatinīnu, pēc kura aprēķina glomerulārās filtrācijas ātrumu, kas raksturo nieru filtrācijas spēju. Augsts kreatinīns un zems glomerulārās filtrācijas ātrums (GFĀ) norāda uz nieru mazspēju.
  3. Papildu asins analīzes, kuras ārsts var nozīmēt, lai noteiktu glomerulonefrīta iemeslu un veidu – dažādas antivielas, lai noteiktu ar autoimūnām slimībām saistītus glomerulonefrītus – ANA, ANCA, antivielas pret dsDNS, B un C vīrusu hepatītu marķierus, izmeklējumus HIV noliegšanai u. c.
  4. Nieru biopsija – glomerulonefrītu pierāda ar nieru biopsiju, kuras laikā ar adatu paņem nelielu nieres audu gabaliņu un apskata ar mikroskopu.

Kas ir nieru biopsija?

Nieru biopsija nepieciešama, lai precīzi noteiktu glomerulonefrīta veidu, izvērtētu tā smagumu un izvēlētos nepieciešamo ārstēšanu. Nieru biopsiju veic stacionārā. Parasti slimnīcā jāiestājas iepriekšējā dienā. Nedēļu pirms procedūras jāpārtrauc lietot asinis šķidrinošus līdzekļus (aspirīnu, klopidogrelu, orfarīnu u. c.). Biopsijas rītā nedrīkst brokastot. Biopsiju veic lokālā anestēzijā, atsāpinot ādu un zemādu, ar biopsijas adatu ultrasonogrāfijas kontrolē tiek paņemts neliels audu fragments (1 cm garš, 1–2 mm diametrā) no vienas nieres, kurš tiek apstrādāts un nosūtīts detalizētai izmeklēšanai mikroskopā. Dienā pēc biopsijas jāievēro stingrs gultas režīms, lai izvairītos no ar asiņošanu saistītām komplikācijām. Pirmajās stundās jāguļ uz tā sāna, kur veikta biopsija. Nākamajā dienā ārsts jums veiks kontroles ultrasonogrāfiju, asins un urīna analīzes, lai pārliecinātos par bioptētās nieres stāvokli, un izrakstīs jūs no stacionāra. Lielākajā daļā gadījumu nieru biopsija ir vienkārša procedūra un norit bez sarežģījumiem, dažkārt nākamajā dienā novēro sarkanu urīnu vai konstatē nelielu asins izplūdumu ap nieri ultrasonogrāfijā, kam nav nepieciešama specifiska ārstēšana.

biopsija

2. attēls. Nieru biopsija

Biežākie glomerulonefrīta veidi

Glomerulonefrīta veidu nosaka ar nieru biopsiju.

IgA nefropātija – biežākais glomerulonefrīta veids pieaugušajiem. Izpaužas ar hematūriju, t. i., sarkanajām asins šūnām urīna analīzē, 50 % gadījumu novēro arī acīm redzami sārtu urīnu, īpaši vienlaikus ar saaukstēšanos. Šīs glomerulonefrīta formas prognoze var būt ļoti dažāda – no labdabīgas norises līdz straujai nieru mazspējas progresēšanai. Pēc literatūras datiem, ap 30 % slimnieku sasniedz terminālu nieru mazspēju 20 gadu laikā.

Membranoproliferatīvs glomerulonefrīts – raksturīgas sarkanās asins šūnas un olbaltumvielas urīna analīzē, dažādas pakāpes nieru mazspēja, tūskas un paaugstināts asinsspiediens. Šo formu bieži sastop citu slimību gadījumā, tādēļ jāpārliecinās, vai nav B un C hepatīta, hronisku bakteriālu iekaisumu, piemēram, sirds vārstuļu infekcijas, autoimūnu slimību – sistēmas sarkanās vilkēdes u. c. Šīs formas gadījumā labākus rezultātus novēro, ja tiek ārstēta pamatslimība – piemēram, C hepatīta infekcija. 10–15 gadu laikā terminālu nieru mazspēju sasniedz līdz pat 50 % gadījumu.

Minimālo pārmaiņu glomerulonefrīts – biežākā forma bērniem, bet sastopams arī pieaugušajiem. Raksturīgas ļoti izteiktas tūskas, liels olbaltumvielu daudzums urīnā (vairāk nekā 3,5 g / 24 h), zems olbaltumvielu daudzums asinīs un augsts holesterīna līmenis asinīs, nieru mazspēju un paaugstinātu asinsspiedienu nenovēro. Labi reaģē uz ārstēšanu ar imunitāti ietekmējošiem medikamentiem – prednizolonu.

Ātri progresējošs glomerulonefrīts – agresīva slimības forma, var izraisīt terminālu nieru mazspēju dažu nedēļu vai mēnešu laikā. Tam par iemeslu var būt arī citas slimības, piemēram, vaskulīts, sistēmas sarkanā vilkēde u. c. Ārstē ar nopietniem imunitāti nomācošiem medikamentiem – prednizolonu un ciklofosfamīdu.

Sastopami arī daudzi citi glomerulonefrīta veidi, piemēram – membranozs glomerulonefrīts, fokāla segmentāla glomeruloskleroze, iedzimta forma ar pavadošu vājdzirdību – Olporta sindroms.

Kā ārstēt glomerulonefrītu?

Glomerulonefrīta ārstēšanā var šķirt divus virzienus:

  1. Vispārēji ārstēšanas principi nieru mazspējas progresēšanas aizkavēšanai – mazināt vārāmā sāls un olbaltumvielu patēriņu, pārtraukt smēķēšanu, normalizēt asinsspiedienu, izvēles medikamenti ar nieres pasargājošu iedarbību asinsspiediena ārstēšanā ir angiotenzīna konvertējošā enzīma inhibitoru grupa un, ja nepieciešams, – urīndzenoši līdzekļi.
  2. Ārstēšana atkarīga no glomerulonefrīta formas. Izmanto imunitāti nomācošus medikamentus – glikokortikoīdus (prednizolons, medrols) un / vai citostātiķus (piemēram, ciklosporīns, ciklofosfamīds, azatioprīns u. c.).

Lasiet arī: